8. novembrī Latvijas Radio 1. studijā kopā ar stīgu duetu uzstāsies poļu-kanādiešu pianiste Aleksandra Streliski, kura tiek uzskatīta par modernās klasiskās mūzikas pasaules celmlauzi. Viņas minimālistiskā, emocionāli satriecošā mūzika savaldzinājusi klausītājus visā pasaulē, kā arī guvusi kritiķu atzinību un komerciālus panākumus.
Rīgā Streliski piedāvās kaislīgu muzikālu ceļojumu savā smalkajā pasaulē gan kā komponiste, gan kā izcila pianiste. Pirms tam izveicām jauku sarunu internetā.
Kad uzstāsieties Latvijas Radio 1. studijas intīmajā gaisotnē Rīgā, būs tumšs Eiropas ziemeļpuses novembris. Vai ar savu izpildījumu cenšaties nest gaismu vai arī muzikāli izbaudāt tumšās rudens sajūtas?
Es patiesībā diezgan daudz pieņemu kontrastus gan kā cilvēks, gan kā mūziķis. Uzskatu, ka skaistums slēpjas pretstatu līdzsvarošanā. Neatkarīgi no tā, vai tā ir saruna ar kādu, kuram nepiekrītat, vai skaistuma atrašana bēdās, manuprāt, nianses un nokrāsas ir tās, kas padara mūs par cilvēkiem, un mani kā mākslinieku tas ļoti iedvesmo.
Vai var uzskatīt, ka par pianisti kļuvāt lielā mērā pateicoties savai poļu izcelsmei? Polijā ir lieliskas klasiskās klavierspēles tradīcijas. Hania Rani savu starptautisko vārdu arī veido eksperimentāla neoklasicisma stilā…
Tas ir labs jautājums. Nezinu, vai tā gluži ir poļu izcelsme kā tāda. No mana tēva puses bija daudz ebreju mūziķu, kuri gadu gaitā pārcēlās uz rietumiem. No viņu stāsta īpaši iedvesmojos savā jaunākajā albumā. Aizdomājos par izcelsmes jēdzienu. Vai mēs glabājam sevī noteiktu kultūras vai mūzikas mantojumu? Ja tam piemīt spēks saglabāties cauri laikiem. Mana pirmā klavierspēles skolotāja gan bija poliete. Viņai bija ļoti liela ietekme uz to, kā es emocionāli interpretēju mūziku. Domāju, ka tas atstājis lielu nospiedumu. Arī manas pirmās klavieres ir poļu zīmols (“Lodz”). Un tagad mani mūziķi turnejā ir poļi... Tātad, jā, varētu teikt, ka mana izcelsme tomēr spēlē nozīmīgu lomu.
Jūs tiekat dēvēta par celmlauzi neoklasiskās mūzikas pasaulē. Vai pati tā jūtaties?
Es nekad neredzu sevi tā, kā mani redz citi. Klavieru spēlēšana man vienkārši ir visdabiskākā lieta, ar ko nodarboties. Tā ir normāla manas dzīves sastāvdaļa jau kopš sešu gadu vecuma. Esmu sapratusi, ka man dota zināma privilēģija, un cenšos iedvesmot jaunākus pianistus, lai arī viņi saprastu, ka ir iespējama hibrīdkarjera starp meinstrīmu un klasiku, filmu partitūrām un albumiem. Vienkārši jābūt tam, kas tu esi savā būtībā.
Jūsu mūzika ir minimālistiska, bet emocionāli satriecoša. Tas aizrauj daudzus cilvēkus visā pasaulē, tiek gūta kritiķu atzinība un komerciāli panākumi. Vai jums ir sava recepte šādai muzikālai sajūtai?
Diemžēl šim receptes nav. Patiesība ir tāda, ka jābūt vissirsnīgākajai attiecībās pašai ar sevi. Jāmācās būt atvērtam cilvēkam. Jūtīgam, zinātkāram. Un jūtīgumam vajadzētu izpausties arī mākslā.
Īpaša loma jūsu karjerā ir filmām. Kompozīcijas no 2010. gadā izdotā debijas albuma “Pianoscope” iekļautas vairākās pazīstamā kanādiešu kinorežisora Žana Marka Vallē filmās, tostarp “Dallas Buyers Club” un “Demolition”. Kā šī sadarbība sākās?
Patiesībā tā sākās ļoti vienkārši. Žans Marks ar kāda cita cilvēka starpniecību atklāja manu mūziku un atrada tajā emocionālu piesaisti. Tā kļuva par dažu viņa projektu “skaņu celiņu”. Viņš ir ļoti muzikāls režisors.
Jūsu albums “Inscape”, kas tika izdots 2018. gadā, kļuva par interneta servisa “Apple Music” straumētāko klasisko albumu ASV, ieguva platīna statusu Kanādā un 2020. gadā ieguva prestižo “Juno” balvu kā gada labākais instrumentālais albums. Vai tas jums bija liels pārsteigums?
Absolūti! Sākumā domāju, ka, ja mēs pārdosim 3000 eksemplāru, tas jau būtu uzskatāms par veiksmīgu projektu. Taču šis albums pārsniedza jebko, ko no tā varēju gaidīt. Šis ieraksts ir izmainījis manu dzīvi.
Jūs pagājušajā gadā izdevāt savu trešo albumu “Neo-Romance”. Vai programma Rīgā tiks balstīta uz to?
Jā, bet es spēlēšu arī kādus skaņdarbus no “Inscape”. Man patīk pārskatīt savas vecās dziesmas. Es tās izpildīšu stīgu aranžējumu formā.
Kā jūs pati redzat savus koncertus? Kritiķi saka, ka tas ir kaislīgs ceļojums ar klavierēm jūsu smalkajā pasaulē kā komponistei un lieliskai solo izpildītājai.
Man ļoti patīk koncertēt. Bieži spēlēju kopā ar divām dvīņu māsām – čellisti Džūliju Kotarbu un vijolnieci Natāliju Kotarbu. Šajā savas karjeras posmā man ļoti patīk dalīt skatuvi ar vēl kādu. Patīk koncertos arī jokot, nedaudz lauzt klasiskos kodus. Katrs vakars ir atšķirīgs, un tieši tas mani uzrunā visvairāk.
Kas jums ir mūzika?
Mūzika man ir ļoti svarīga. Kā gaiss.
Un kas ir labākais dzīvē?
Hmm… Ir tik daudz labu lietu. Ēdiens, draugi, ģimene, mūzika. Bet, ja man ir jāizvēlas viena, es teiktu, ka vissvarīgākā dzīvē ir Mīlestība. Jo galu galā tieši no tās radītas visskaistākās lietas, ko paņemam līdzi, atstājot šo zemi.
Intervēja mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis
