4. jūlijā Rīgas Doma dārzu pieskandinās izjustas Rietumāfrikas dziesmas, jo 25 gadu jubileju atzīmējošajā festivālā “Rīgas Ritmi” uzstāsies jaunā globālās mūzikas zvaigzne Momi Maiga. Senegāliešu dziedātājs un koras spēlētājs, kurš savā daiļradē afrikāņu muzikālajai tradīcijai pievienojis eiropiešu tautas un pat klasiskās mūzikas ietekmes.
Sazinājāmies ar Momi Maigu, kurš tagad mīt Katalonijā, Spānijā un uz Latviju dosies pirmoreiz.
Tava galvenā aktualitāte ir rudenī klajā nākušais otrais albums “Kairo”. Kā tu pats to raksturotu, ar ko tas atšķiras no debijas albuma “Nio”?
Tas ir kā turpinājums. Mēs ejam to pašu ceļu, jo, kad es radīju pirmo albumu “Nio”, cilvēkiem tas ļoti patika. Ar otro negribēju kaut ko daudz mainīt. Nolēmu ievērot tādu pašu stilu.
Albumā ir neparasts salikums no liegi plūstošas rietumafrikāņu mūzikas un eiropeiskām tautas un pat klasiskās mūzikas ietekmēm. Kā radies šāds salikums?
Man vienmēr patīk apvienot savu kultūru ar citām. Kad atbraucu uz Spāniju, sāku ieklausīties, iepazīt apkārt esošo mūziku, izlaidu to caur sevi un mēģināju sapludināt kopā visu – flamenko, nedaudz džezu, klasisko mūziku, folku.
Vai tiešām ar koru var spēlēt flamenko?
Jā! Manā pirmajā albumā ir dziesma “Mansani”. Tā ir tradicionāla manas kultūras dziesma no koras repertuāra. Sajaucu to ar bulēriju (ātrs flamenko ritms – red. piez.) un ierakstīju kopā ar ļoti labu flamenko ģitāristu Pau Figueresu. Un otrajā albumā es iekļāvu dziesmu ar nosaukumu “Mbolo”. Tā ir mazliet kā “Mansani”, arī tajā apvienots flamenko ar manas kultūras mūziku.
Vai spāņi bija pārsteigti, ka tu spēlē flamenko?
Jā! Bet es saņēmu ļoti labas atsauksmes. Tas nav tik vienkārši, jo parasti flamenko cilvēki ir patiešām stingri pūristi. Taču izdevās lieliski.
Tu nāc no muzikālās Sisoko ģimenes, kas zināma ar Rietumāfrikas kultūras popularizēšanu jau vairāku gadsimtu laikā. Vai tev vispār bija izvēle nedziedāt un nespēlēt koru?
Es domāju, ka manā gadījumā tiešām bija izvēle, jo man ir daudz brālēnu, kuri nespēlē koru un nedzied. Taču iepriekš tas bija obligāts pienākums, ja reiz esi dzimis šajā mūziķu ģimenē. Normāli bija ievērot šos noteikumus. Tagad tas ir diezgan brīvi, pats vari izvēlēties savu ceļu. Es izvēlējos spēlēt, jo man patīk kora. Es to sāku spēlēt jau sešu gadu vecumā. Man patīk mūzika un patīk dziedāt. Tas bija mans liktenis, bet es to izvēlējos pats. Un esmu pagodināts turpināt senču tradīciju, ko manas ģimenes locekļi kopuši gadsimtiem ilgi.
Šķiet, ka tas nav vieglākais instruments, ko spēlēt, it īpaši iesākumā. Lasīju, ka bērnībā tev bija īpaši izveidota mazāka koras versija.
Man bija mazāka versija, bet tāpat ar 22 stīgām. Cilvēki parasti saka, ka tas ir sarežģīts instruments, jo tajā ir pārāk daudz stīgu, bet man tas ir tāds pats, kā visi pārējie instrumenti. Saksofons man šķiet ļoti sarežģīts. Tāpat, kā jebkuru citu instrumentu, koru gluži vienkārši ir jāspēlē, lai turpinātu to mācīties un uzzinātu par to arvien vairāk. Korai ir mazāk stīgu nekā arfai! Tas nav visgrūtākais instruments. Man tas šķiet pat viegli apgūstams. Kad to ļoti labi noskaņo un sāk spēlēt, jau rodas patiešām lieliska skaņa. Tas nav saksofons, kad patiešām jāzina, kā no tā radīt skaņu.
Bet arī koras spēlē gan jau jāvingrinās vairākas stundas dienā.
Pilnīgi noteikti! Ar instrumentu vienmēr tā ir. Nevaru atstāt koru novārtā dienām ilgi.
Vai tu mēdz uzstāties kopā ar saviem radiniekiem, piemēram, brālēnu Sekū Keitu, kurš ir globālās mūzikas pasaulē labi zināms koras spēlētājs?
Jā, mēs uzspēlējām festivālā ar nosaukumu “Black Music Festival” Žironā. Festivāla direktors ierosināja mums izveidot koras spēlētāju duetu. Tas bija patiešām jauki, un es ceru, ka mēs to atkārtosim.
Interesanti, ka skatuves mūziķa karjeru kā koras spēlētājs tu pirms desmit gadiem uzsāki kopā ar grupu no Zviedrijas – “Ale Möller Band”. Kā tas notika?
Tas notika tā, ka manai mātei ir ļoti labi kontakti Zviedrijā. Mūsu mūziķi devās turp spēlēt, un tad Ale Mjollers ieradās spēlēt Senegālā ar savu grupu. Un viņam vajadzēja koras spēlētāju. Es jau to spēlēju, tāpēc mamma man jautāja – vai tu varētu uzspēlēt ar Ales grupu? Tas bija – vau! Kā sapņa piepildījums. Nekad agrāk koncertā nebiju spēlējis koru. Spēlēju perkusijas, kad mani onkuļi uzstājoties spēlēja koru. Es viņus pavadīju. Tātad, tā bija pirmā reize, kad kopā ar grupu spēlēju tieši koru.
Tas tiešām bija jautri jau no paša sākuma, vai arī iesākumā bija absolūts stress?
Nē, tas tiešām nāca ļoti dabiski, jo man, nākdamam no šīs mūziķu ģimenes, muzicēšana ir patiešām dabiska lieta. Tas bija tīrs prieks un brīnišķīga pieredze.
Tas izklausās lieliski. Un tas aizveda tevi līdz jaunai mājvietai Katalonijā, Spānijā. Kā tu nonāci tur?
Mani uzaicināja Barselonas Mūzikas muzejs. Novadīju meistarklasi mūzikas konferencē muzejā. Tagad dzīvoju Katalonijā, jo man jau septiņus gadus ir draudzene, kura ir no šejienes. Izvēlējos palikt, jo tā ir patiešām lieliska vieta, kur dzīvot. Nav ļoti auksts un nav arī ļoti karsts. Un man patīk apkārtējā kultūra. Tā ir ļoti bagāta. Ibērijas mūzika, flamenko, džezs, visa veida mūzika, ko cilvēki spēlē visapkārt. Barselona ir pilna ar mūziku. Man kā māksliniekam tas ir iedvesmojoši un ļoti noderīgi.
Bet tu dziedi pārsvarā rietumafrikāņu – volofu un mandinkas etnosa – valodās. Par ko ir tavas dziesmas?
Teiksim tā, tās ir par vērtībām. Ģimene, no kuras nāku, vienmēr dziedājusi par galvenajām vērtībām, par lietām, kas var palīdzēt cilvēkiem reālajā dzīvē. Izglītība, cieņa, māte, tēvs un tā tālāk. Tā ir mūsu loma sabiedrībā. Es turpinu to darīt savā mūzikā.
Vai ir milzīga atšķirība starp volofu un mandinku valodām? Īpaši skaniski, ja runājam par mūziku, par dziedāšanu?
Valodas tiešām ir dažādas. Volofu valodai ir arābu ietekme. Tas nav īsti acīmredzami, bet tā ir. Mandinka ir kaut kas pavisam cits. Tai nav arābu ietekmes, un es domāju, ka tā ir pateicīgāka dziedāšanai. Varbūt es to saku tāpēc, ka tā ir mana dzimtā valoda, bet tā ir ļoti jauka valoda dziedāšanai.
Vai tavai korai ir vārds?
Manai korai? Vēl ne! Varbūt cilvēki var dot tai vārdu. Citādi kora ir kora visā pasaulē. Mali iedzīvotāji arī to sauc par koru. To pašu instrumentu spēlēju jau trīs gadus, bet drīz man būs vēl viens, jo nekad jau nav gana.
Ģitāristi koncertu laikā maina instrumentus. Vai tā dara arī koras spēlētāji?
Var tā darīt. Tas atkarīgs no mākslinieka. Iepriekš spēlēju ar divām korām, bet ceļojumos tas ir sarežģīti. Tāpēc praktisku apsvērumu dēļ nolēmu spēlēt ar vienu instrumentu. Bet var spēlēt ar divām korām. Noskaņo vienu vienā tonalitātē, otru citā un maini tās starp dziesmām. Tā ir laba ideja, ja jāspēlē Katalonijā un nav jābrauc kaut kur tālu.
Kas ir labākais šajā instrumentā?
Es domāju, ka labākais šajā instrumentā ir tas, ka tas var ārstēt. Tas ir kā labs medikaments. Ja esmu skumjš vai mazliet dusmīgs, kad sāku spēlēt instrumentu, kora liek man dziļāk elpot un kļūt mierīgam. Tas palīdz man būt man. Tās ir kā zāles un arī kā meditācija. Tas ir patiešām dziļš un maģisks instruments. Kad es spēlēju koru, tas ir kā ieiet kaut kur ļoti dziļi sevī.
Un tāpēc tas izklausās tik labi.
Liels paldies!
Festivālā “Rīgas Ritmi” tu uzstāsies kopā ar perkusionistu Aleiksu Tobiasu, vijolnieku Karlosu Montfortu un čellistu Marselu Ajatsu. Vai jūs daudz koncertējat kopā?
Jā, uzstājamies daudz. Ar “Nio” albuma programmu sniedzām apmēram 90 koncertus. Es vienmēr spēlēju ar viņiem. Tas ir kā mans oficiālais kvartets. Viņi ir patiešām lieliski mūziķi un arī lieliski cilvēki. Vienmēr izbaudu laiku kopā. Un tas neattiecas tikai uz spēlēšanu. Tās vienmēr ir labas vibrācijas uz skatuves un ārpus tās. Viņi sniedz daudz laba manai mūzikai, ir daudz ideju, esmu patiesi priecīgs, ka turpinām spēlēt kopā.
Vijole un čells ir interesanta kombinācija vienā grupā ar koru. Tas varētu būt pārsteigums klausītājiem, kuri tavu kvartetu ierauga pirmo reizi.
Tā ir! Es izvēlējos to darīt šādi, jo ar čellu var izpildīt melodijas, bet ar to var arī spēlēt basa līnijas. Un vijole ir patiešām jauks, melodisks instruments, un tas skan ļoti lieliski, pievienojot skanējumam dažus efektus. Un Aleikss Tobiass ir traks. Viņš ir pārsteidzošs sitaminstrumentālists, ļoti muzikāli jūtīgs. Viņam nav tādu “parasto” bungu. Viņš izveidojis savu komplektu, un tas izklausās ļoti, ļoti labi un lieliski saskan ar manu mūziku.
Tomēr ģitāras jūsu komplektācijā nav. Vai tā būtu sadursme starp koru un ģitāru, ja abas būtu dzirdamas kopā visa koncerta laikā?
Nē. Ģitāra arī varētu būt šajā komplektācijā. Kora un ģitāra skan kopā ļoti labi.
Ir tāds lielisks albums, ko pagājušajā gadā izdeva Mali koras spēlētājs Ballake Sisoko un Dienvidāfrikas ģitārists Dereks Gripers, kuri atraduši kopīgu valodu bez rakstītām notīm, tikai spēlējot un sarunājoties caur mūziku.
Tieši tā! Tas ir pārsteidzoši. Tā ir fonētiskās tradīcijas burvība. Klausīties un reaģēt ar saviem mūzikas instrumentiem. Tas ir patiešām maģisks process.
Varbūt tā ir pat dziļāka runāšana nekā verbālā.
Tieši tā! Absolūti piekrītu.
Tad pabeigsim arī šo sarunu ar pēdējo jautājumu – kādā muzikālajā ceļojumā vedīsiet Rīgas publiku?
Skatītāji pieredzēs vēl vienu koras spēles veidu – ar klasiskajiem instrumentiem un ļoti īpašām bungām. Kopā saplūdīs daudz kas, un būs arī labas melodijas. Domāju, ka viņiem patiks un mēs savstarpēji apmainīsimies ar labu enerģiju.
Un tavai mūzikai, kurā skan arī klasiskās mūzikas instrumenti, festivāla koncertā vajadzētu izklausīties ļoti labi, jo tas notiks Rīgas Doma dārzā – ļoti jaukā viduslaiku stila vidē.
O! Man ļoti patīk šāda veida vietas, ir patiešām burvīgi tādā vidē spēlēt. Esmu ļoti priecīgs, ka spēlēsim Rīgā tieši šajā vietā. Es gribu braukt jau tūlīt pat!
Mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis
