3. jūlijā Rīgas Doma dārzā notiks īstena džezfanka ballīte, jo 25 gadu jubileju atzīmējošajā festivālā “Rīgas Ritmi” uzstāsies Ņujorkas džeza klubu sensācija – grupa “Kennedy Administration”. Tajā apvienojušies četri izcili instrumentālisti kopā ar pārliecinošas balss īpašnieci – Ms Kennedy.
Sazinājāmies ar Ms Kennedy vēl Ņujorkā pirms viņas un kolēģu pirmās vizītes Latvijā.
Kā šis gads iesācies “Kenedija administrācijai”? Kādi koncerti, studijas ieraksti?
Abu kombinācija. Gada sākumā mums bija pāris uzstāšanās Ņujorkā. Tad devāmies uz Kaliforniju, uz Anahaimu uz NAMM (pasaulē lielākā mūzikas instrumentu izstāde – aut. piez.) un uzstājāmies “Nord” stendā. Viņi nupat laida klajā jaunas ērģeles “Organ 3”, un mūsu taustiņinstrumentālists Ondre J piedalījās to izstrādē. Tāpēc uzstājāmies NAMM. Tas bija lieliski. Vēl esam veltījuši laiku, lai strādātu pie trešā albuma. Joprojām pie tā strādājam. Vienmēr ir tik jauki radīt jaunas dziesmas, izdomāt jaunus aranžējumus. Pēc tam devāmies uz Džakartu, Indonēziju. Uzstājāmies “Souldout Records Experience” pasākumā, un tas bija neparasti. Mūziķi bija lieliski. Un Džakarta, Austrumāzija ir tik skaista vieta pasaulē! Bija vienkārši patīkami ieelpot citu gaisu.
Tie bija vietējie mūziķi no Indonēzijas?
Jā. Viņi bija kā uguns! Improvizācijas līmenis un stils, kādā viņi spēlēja, bija lielisks. Mēs esam apceļojuši pasauli, piedalījušies dažādās jam sesijās un tamlīdzīgi. Šie mūziķi ir salīdzināmi ar to, ko mēs piedzīvojam Ņujorkā. Bijām ļoti pārsteigti. Tagad strādājam pie trešā albuma. Jūtu, ka ir liels spiediens. Cenšamies saprast, vai rakstām ko tādu, kas uzrunās mūsu auditoriju.
Vai jūs jau zināt albuma nosaukumu?
Joprojām par to domājam. Nezinu, vai varu to jau atklāt.
Tas nebūs “Third Term”, vai ne? (“Trešais termiņš”, atsauce uz grupas otro albumu “Second Term” – aut. piez.).
Nē, nē, nē! Mēs domājām par citiem līdzīgiem nosaukumiem. Piemēram, “Kampaņa”, bet, ņemot vērā Amerikas politisko izrādi šobrīd, nepaudīsim neko saistībā ar politiku.
Saprotams, bet man patīk jūsu idejas par nosaukumiem. Pie tā vēl nonāksim. Minējāt taustiņinstrumentālistu Ondre J. Viņš ir pazīstams arī kā džeza dziedātāja Gregorija Portera grupas dalībnieks. Un ir arī spēlējis ar hiphopa leģendām “Wu-Tang Clan”. Izklausās pēc plaša profila speciālista!
Viņš ir fenomenāls producents, autors, aranžētājs. Ondre spēj sadarboties ar hiphopa grupu vai, piemēram, Gregoriju Porteru, un pēc tam arī ar mani. Viņam nav grūti vienkārši iejusties attiecīgajā pozīcijā un atrast tās nianses mūzikā, kas piesaista cilvēkus.
Jūsu loks jau arī bijis diezgan plašs. Varam minēt uzstāšanos ar Dī Dī Bridžvoteru, Teriju Lainu Keringtoni, Kristianu Makbraidu... Kāda ir jūsu spilgtākā atmiņa no skatuves dzīves?
Man ir bijušas daudzas pārsteidzošas pieredzes. Tiešām sanācis uzstāties arī kopā ar Teriju Lainu Keringtoni. Mēs bijām daļa no sieviešu tā sauktās visu zvaigžņu grupas, kas uzstājās Prospekta parkā Bruklinā. Godinājām Mārvinu Geju. Tā bija fenomenāla uzstāšanās kopā ar Felīsiju Kolinsu, Betu Susmenu. Tiešām augstākās klases mūziķēm. Šāda iespēja gadās reti. Ar Dī Dī Bridžvoteru sastrādājos uzreiz pēc pandēmijas. Tas notika Detroitas Džeza festivālā ar viņas sieviešu bigbendu, un arī tas bija fantastiski. Bija arī jautri, jo bigbendā ir dažāda vecuma sievietes, un mēs vienkārši labi pavadījām laiku, izbaudījām cita citas sabiedrību. Un ar Kristianu Makbraidu es uzstājos Ņūdžersijas Skatuves mākslas centrā. Tas bija veltījums hiphopam. Tur bija daudz nozīmīgu tumšādaino mākslinieku. Piemēram, dzejniece Nikija Džovanni, ar kuru vēl paspēju satikties pirms viņas aiziešanas. Bija arī grupa “The Last Poets”. Man vispār sanācis satikt daudz lielisku cilvēku. Tu vienkārši vēlies būt viņu tuvumā. Vēlies pavadīt laiku kopā ar Dī Dī Bridžvoteru pirms un pēc koncerta. Tas pats ar Teriju Lainu Keringtoni un, protams, Krisu Makbraidu. Viņš ir TĀDS profesionālis. Šādi cilvēki padara tev visu tik vienkāršu gan kā vokālistam, gan kā izpildītājam.
Kas ir jūsu galvenais fokuss – fusion dziļumi, jazz-funk ballīte?
Mēs vienkārši vēlamies būt jūsu dzīves skaņu celiņš. Vienkārši savienot dažādus dzīves mirkļus un likt justies par tiem labi, likt tiem izklausīties labi. Kad sākam runāt par žanriem un to, kas ir tas un vēl tas, daudzkārt palaižam garām mūzikas patieso spēku. Es uzaugu, klausoties visu veidu mūziku, un tas pats attiecas uz visiem grupas dalībniekiem. Ir tikai mūzikas elementi, kas vienkārši liek justies labi neatkarīgi no tā, vai jums patīk fanks vai roks. Un mani iedvesmo daudzas lietas. Es uzaugu Vidējos Rietumos. Ļoti reliģiskā mājsaimniecībā. Pentakostālismā (populāra protestantu kustība ASV – aut. piez.), dzirdēju visu, sākot no gospeļu grupas “The Clark Sisters” un beidzot ar melnajiem spiričueliem. Gospeļu skanējums noteikti ietekmējis manu mūzikas uztveri. Bet es daudz klausījos arī alternatīvo roku, jo dzīvoju Vidējos Rietumos, un iedvesmojos arī no tā. Tātad, mēs vairāk sliecamies uz soul un funk, un r’n’b, taču mums patīk arī roks. Un vēl mums patīk balādes. Viss, kas spēj aizkustināt.
Jūs esat piecu patiešām jaudīgu mūziķu apvienība ar vēlmi nemitīgi skatīties ārpus robežām. Kā jūs sanācāt kopā?
Ar Ondri satikāmies vienā pasākumā. Ņujorkā bieži sanāk saspēlēties ar daudziem cilvēkiem, kurus nemaz nepazīsti. Viņi vienkārši ir uz skatuves kopā ar tevi. Domāju, ka pirmoreiz satikāmies ārpus pasākuma norises vietas, bet neko daudz neparunājām. Tad radās iespēja uzstāties “Groove”, un viņš bija vienīgais trešdienās pieejamais taustiņinstrumentālists. Un tā mēs sākām spēlēt kopā. Tas uzreiz bija ļoti organiski, radās savstarpēja enerģētika. Tā mēs gadiem ilgi katru trešdienu uzstājāmies kopā. Tā bija kā muzikāla savienošanās. Un būtībā tā radās arī visa grupa. Mēs patiešām nākam no ļoti atšķirīgām vidēm. Un visi esam diezgan plaši domājoši attiecībā pret to, kas mums patīk un ko mēs klausāmies.
Kā izdomājāt tik stilīgu nosaukumu?
Mans uzvārds ir Kenedija, bet mani vienmēr dēvē tieši šajā vārdā. Tēvs piedzima 1962. gada augustā, un tajā laikā prezidenta amatā bija Džons F. Kenedijs. Mana vecmāmiņa, tāpat kā daudzi citi cilvēki un daudzi melnādainie cilvēki, bija gluži vienkārši apsēsta ar Kenedijiem. Viņa jautāja savai māsai – kā es varētu nosaukt bērnu, ja tas būs zēns? Māsa atbildēja, ka, ja jau tu tik ļoti mīli Kenedijus, kāpēc nenosaukt viņu par Džonu Ficdžeraldu? Un tā mana vecmāmiņa arī izdarīja. Slimnīca sazinājās ar prezidentu Kenediju un pastāstīja, ka kāda melnādainā sieviete Mičiganā savu dēlu nosaukusi viņa vārdā. Un prezidents Kenedijs uzrakstīja manai vecmāmiņai, apsveicot viņu, un nosūtīja manam tētim karogu, sudraba karotīti un ielūgumu uz Zemnieku savienības pasākumu Martas vīna dārzā, bet mana vecmāmiņa diemžēl tur neaizbrauca. Mani un manus ģimenes locekļus visi vienmēr dēvējuši par Kenedijiem. Un tāpēc, kad es aizdomājos par Kenediju un Kenedija administrācijas mantojumu, sapratu, ka tas ar mani rezonē un atgādina cilvēkiem par laiku, kad Amerikā cilvēki vēl sapņoja. Turklāt gan Kenedija administrācijas, gan arī Lindona B. Džonsona administrācijas laikā sajuta, ka šie sapņi kļūst par realitāti. Likās, ka savā veidā varu turpināt uzturēt šo mantojumu. Tas šķita dabiski. Es biju kā Kenedija administrācija, un tā tas arī saslēdzās.
Lielisks stāsts! Jūsu debijas albums, kas arī saucās “Kennedy Administration”, tika izdots 2017. gadā. Kādas bija jūsu nākotnes cerības toreiz un kādas tās bija pēcāk?
Tas ir ļoti labs jautājums. Pirmkārt, es biju laimīga. Rakstīju mūziku un arī ierakstīju to. Bieži vien tev kā mūziķim ir visādas lielas cerības un pēc tam iestājas realitāte, un tu domā, o, nu labi. Tāpēc jau pats fakts, ka mēs rakstījām un ierakstījām mūziku, bija kas vairāk par to, par ko vispār biju atļāvusies sapņot. Un pēc tam vēl devāmies turnejā ar šo albumu un redzējām cilvēku reakciju uz dziesmām, to, kā viņi dzied līdzi vārdus. Tas bija kaut kas satriecošs! Otrais albums radās jau citādāk. Es allaž cenšos izdomāt, par ko īsti rakstīšu? Kam tas ir svarīgi? Kā cilvēki jutīsies pēc šī albuma noklausīšanās? Lai gan tā ir mana balss un es palīdzu producēšanā, rakstīšanā un visās šajās lietās, cenšos nolikt pati sevi malā un vienkārši rast cilvēcisko saikni, atsaukties uz cilvēku pieredzi. Tāpēc vienīgās cerības ir tādas, ka tu patiešām ceri, ka cilvēkiem tas patiks! Bet patiesībā jau nezini, vai tā būs. Taču citādi ar otro albumu skanējuma ziņā kļuvām mazliet mūsdienīgāki. Pirmais albums bija smagāks funk un r’n’b. Bet mums nebija nekādu īpašu cerību, jo nebija jau nekā cita, ar ko salīdzināt.
Jūs izdevāt savu otro albumu ar ne mazāk stilīgu nosaukumu – “Otrais termiņš” – 2022. gadā. Ir tāds teiciens, ka otrais albums grupai, māksliniekam vienmēr ir grūtākais. Vai tā bija arī ar jūsu grupu?
Tas bija grūti, jo albuma ierakstīšanu sākām tieši 2020. gada janvāra sākumā. Tātad, tas bija pašā pandēmijas vidū, un tas bija sarežģīti vairāku iemeslu dēļ. Cieta arī mana veselība. Ondre atgriezās Čehijā. Ja pavisam godīgi, es pat nezināju, vai mūsu grupa pārdzīvos pandēmiju. Nezināju, vai mums būs auditorija, kad atgriezīsimies. “Second Term” rakstīšanas vidū saslima mans tēvs un pēc tam arī aizgāja mūžībā, tāpēc viņam nebija iespējas noklausīties šo albumu. Un mans tēvs bija pirmais mūziķis, ar kuru es spēlēju. Viņš bija basģitārists. Tātad, jā, daudz kas bija krietni citādāk. Pirms COVID sešus gadus rezidējām klubā “Groove”. Uz skatuves pat bija brīži, kurus pēc tam pārvērtām dziesmās. Tas bija beidzies. Otro albumu rakstījām tā, kā iepriekš nebijām to darījuši. Nebiju pat domājusi, ka kaut ko tādu uzrakstīšu. Piemēram, dziesma “Runway, Gate, Taxi” ir par mūziķa pieredzi. Iemesls, kāpēc es tevi mīlu, tas, kā es to daru, ir tāpēc, ka man ir šī aizraušanās, kas ļauj man būt šim cilvēkam, un es nevaru būt šeit, bet zini, ka es tevi mīlu, un mana dzīve šajā brīdī attur mani no tevis, bet tā neatturēs mani no tevis... Tāda veida pārdzīvojumi. Es pati īsti neesmu to pieredzējusi, bet varu par to rakstīt, pamatojoties uz faktu, ka arī esmu devusies turnejās. Varu iztēloties kādu, kurš varbūt tiešām ir pieredzējis nemitīgu dzīvi ceļā, dodoties uz daudzām lidostām, dodoties tūrē, redzot nemitīgu mijiedarbību starp dažādiem cilvēkiem. “Second Term” tapšanas laikā man bija nedaudz vairāk dzīves pieredzes, un, iespējams, manās rakstīšanas izpausmēs bija nedaudz vairāk brīvības, pamatojoties uz to, ka COVID laikā man bija jāatkāpjas no mūzikas. Tas bija dziļāks vai, iespējams, progresīvāks veids, kā apsēsties pašai ar sevi un saprast, ko es gribu, kā es vēlos turpināt, ja dzīve kādreiz atgriezīsies no COVID. Bija daudz attiecīgu pārdomu.
Albumi ir lieliski, bet runā, ka jūsu lielākais spēks ir tieši koncerti. Savu Eiropas turneju sāksiet ar uzstāšanos festivālā “Rīgas Ritmi”.
Eiropā esam bijuši dažas reizes. Mums jau ir lieliskas attiecības ar mūsu Eiropas auditoriju, un man ļoti patīk šī kultūra. Varbūt man pārāk garšo ēdiens un alus. Man ārkārtīgi patīk koncertēt. Es vienkārši dzīvoju tam. Tas ir kaut kas saistīts ar adrenalīnu, kas rodas, uzkāpjot uz skatuves, redzot reakciju cilvēku sejās un spējot izmantot šo enerģiju kopā ar grupu, vienkārši metoties tajā iekšā ar pilnu jaudu. Es to dievinu.
Maikls Līgs no grupas “Snarky Puppy” par jūsu grupu reiz teica: “Tas man liek atcerēties Ņujorkā pavadītos gadus, vērojot, kā grupa uzspridzina skatuves Vestvilidžā un iedvesmotam dodoties mājās." Ko tieši viņš ar to domāja?
Visticamāk viņš mūs redzēja klubā “Groove”. Un tas bija burtiski no 21 līdz 00:30. Varbūt bija kāds 20 minūšu pārtraukums, bet būtībā bija jāspēlē visu vakaru. Un Maiks nāca paskatīties, kā mums iet. Viņš devās uz ballītēm kopā ar Koriju Henriju (Līga grupas biedrs, arī labi zināms solomākslinieks – aut. piez.).
Jau vairākas reizes pieminējāt klubu “Groove”. Varbūt varat pastāstīt mazliet vairāk par šo jūsu grupai tik svarīgo vietu.
Kad pirms dažiem gadiem pirmo reizi nokļuvu Ņujorkā, pirms remonta un citām lietām tas bija kā caurums sienā. Tajā bija tonnām dažādu grupu. Katru vakaru bija cita grupa. Tu dodies cauri, mēģini iejusties un noskaidrot, kad varētu būt iespēja uzstāties pašai, jo visas vietas bija aizņemtas. Un tad parādījās brīva vieta trešdienu vakaros, un es ļoti vēlējos to dabūt. Es vienkārši to GRIBĒJU. Un, par laimi, tā arī notika. Tā bija viena no tām vietām, kur uzstājušās leģendas. Esmu dzirdējusi par Prinsu, kurš tur pēkšņi uzstājās, vai Čaku Hanu. Mēs tur uzstājāmies kopā ar Roju Hārgrovu. Viņam bija rezidence “Blue Note” klubā, un tas atrodas kvartāla otrā galā, tāpēc vienu vakaru pēkšņi ieraudzījām, ka tuvojas tāds mazliet izspūris, ar jaku piesedzies vīrietis, uzkāpj uz skatuves, izvelk savu flīgelhornu un vienkārši uzspēlē ar mums. “Groove” bija viena no tām vietām, kur tu nekad nezināji, kas notiks tālāk. Un mums tā bija vieta, kur patiešām pieslīpēt savu skanējumu. Tā mūs norūdīja, jo, ja tu nespēji uzturēt ugunīgu ballīti, cilvēki varēja arī doties prom. Ja vēlējies palikt pilnā klubā, bija jāliek viņiem dejot. To mēs arī darījām. Tā bija labākā skola dzīvē.
Vai Ņujorkā joprojām ir tādi klubi un jam session, īpaši džezam un fankam domātie, vai arī aina mainās?
Kopš COVID daudz kas ir mainījies. Daudzas vietas, uz kurām tu labprāt dotos vai vienkārši tās atbalstītu, vairs nav. Es uzskatu, ka Ņujorkas varenība mūzikas pasaulē ir nedaudz zaudēta tikai tāpēc, ka COVID laikā to pameta daudz cilvēku. Vietas ir mainījušās, vai tagad tajās ir dīdžeju kabīne. Tāpēc es domāju, ka aizrautība ar dzīvo mūziku pilsētā ir ievērojami samazinājusies. Un tādēļ esmu ļoti pateicīga, ka mēs to vēl izbaudījām. Bet domāju, ka tas nekad nemirs, jo cilvēkiem vienmēr patiks dzīvā mūzika. Viņiem vienkārši vajag šo pieredzi.
Noteikti. Ko mēs varam sagaidīt no šīs pieredzes Rīgā?
Tā būs lieliska uzstāšanās! Jau esmu sajūsmināta par to, jo tā būs mūsu pirmā viesošanās Latvijā. Tā būs pirmā albuma “Kennedy Administration” un “Second Term” kombinācija. Un es domāju, ka līdz tam laikam mums jau būs bijusi iespēja doties uz studiju un ierakstīt arī dažas jaunas dziesmas. Tāpēc mums būs jauns materiāls, ko izmēģināsim un redzēsim, vai tas patīk publikai. Tagad esam jau mazliet pārliecinātāki par savām rakstīšanas spējām un muzikālajām izvēlēm. Bet neesam aizgājuši pārāk tālu no “Kennedy Administration” kodola vai muzikālās identitātes. Domāju, ka visi kopā lieliski pavadīsim laiku. Un es vēl nezinu, kāds ir tūres grafiks, bet ceru, ka mums būs laiks uzkavēties mazliet ilgāk. Esmu dzirdējusi lieliskas atsauksmes par šo reģionu, un man patīk ceļot un izbaudīt vietas, kurās mēs uzstājamies, nevis tikai atbraukt un aizbraukt.
Mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis
