Itāļu pianists Emiliano D'Auria ir multiinstrumentālists ar plašu džeza spektru. Viņš vienmēr aizrāvies ar elektronisko mūziku, bijis producents un dīdžejs, un šīs ietekmes ieviesis džeza mūziķa daiļradē. 25. oktobrī Latvijas Radio 1. studijas intīmajā gaisotnē koncertsērijā “Art of Riga Jazz” Emiliano sava lieliskā kvinteta sastāvā izpildīs drīzumā gaidāmā albuma “The Baggage Room” programmu.
Pirms Emiliano došanās uz atvēsinošajiem ziemeļiem patērzējām interneta viļņos, runājot par džezu, klavierēm un dzīvi.
Vai mūsdienās ir tāda itāļu džeza skaņa?
Manuprāt, itāļu džezs piedzīvo labus laikus. Ir daudz jaunu mākslinieku, kuri eksperimentē un cenšas definēt savu ceļu. Šo kustību raksturo nepārtraukti melodiskie meklējumi, kas ir izteikti mūsu Vidusjūras reģionam.
Vai uzskatāt sevi par multiinstrumentālistu ar plašu džeza spektru?
Gadu gaitā vienmēr esmu meklējis savu ceļu, savu valodu, kas noteikti ir rezultāts bezgalīgajām džeza ielām, pa kurām esmu gājis šajos gados.
Vienmēr esat aizrāvies ar elektronisko mūziku, esat bijis producents un dīdžejs, ieviesis šīs ietekmes džeza mūziķa daiļradē. Kāpēc jums tik ļoti patīk elektronika?
Es iepazinu elektroniku 90. gados, tiklīdz iznāca tāda programmatūra kā “Cubase”. Mani fascinēja radošais potenciāls, ko tā piedāvāja. Savā laikā, būdams dīdžejs, es izmantoju sempleru un sintezatoru, lai dzīvajā izpildījumā veidotu jaunus skaņdarbus, un šo pieeju esmu atgriezis džezā ar “Jano”. Tagad esmu pievērsies tīrākas skaņas meklējumiem, izmantojot tikai digitālos efektus kopā ar klavierēm. Es joprojām strādāju ar “Piano Solo”, izmantojot elektroniku.
Jums nav sveši jaunu skaņu meklējumi, kuru rezultātā, piemēram, elektriskajai ģitārai paredzētos pedāļus izmantojat klavierspēlei...
Pēdējos gados atgāju nostāk no sintezatora un skaņas moduļiem, dodot priekšroku tieši šiem ģitāras efektiem. Tagad meklēju tīrāku skaņu, kurā klavieru skaņa vienmēr ir konkrēti definēta.
Šķiet, ka jūs paturat prātā, ka “mazāk ir vairāk” un neaizraujaties ar skaņas pārsātināšanu.
Pēdējā Norvēģijā ierakstītajā albumā “First Rain” mēs meklējām zināmu skaņas minimālismu. Ļāvām runāt reverbrācijām un īpašu uzmanību pievērsām pašai skaņai. Šāda veida pētījumos ir ļoti svarīgi ievērot arī klusumu un daudz klausīties.
Rīgā uzstāsieties kvinteta sastāvā, visticamāk piedāvājot arī nelielu ceļojumu uz Norvēģijas salām, kur ierakstīts jaunākais, piektais albums “First Rain”, un prezentēsiet to kopā ar tajā spēlējušajiem mūziķiem – trompetistu Luku Akvino, kontrabasistu Dario Mirandu un bundzinieku Ermano Baronu. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par šo programmu un par tajā iesaistītajiem brīnišķīgajiem kolēģiem!
Jā, Rīgā atskaņosim dažas dziesmas no “First Rain”, bet arī citas, kas ņemtas no vēl neiznākušā albuma “The Baggage Room”. Tas tiks izdots novembrī un to pirms gada ierakstīju kopā ar amerikāņu mūziķiem Bruklinā. Grupā, ko atvedīšu uz Rīgu, būs jauns elements – Manuels Trabuko, neticams saksofonists. Mūziķiem, ar kuriem es spēlēju, ir lieliska īpašība: viņi spēj klausīties cits citā. Tas uzstāšanās un improvizāciju laikā ļauj mums būt ļoti brīviem.
Pastāstiet, lūdzu, nedaudz vairāk par sesto albumu, kas drīzumā iznāks.
Pagājušajā gadā es ierakstīju jauno albumu “The Baggage Room” Bruklinas “Bunker Studio” Ņujorkā, un tur spēlē trompetists Filips Dizaks, saksofonists Daina Stīvenss, kontrabasists Riks Rosato, bundzinieks Kveku Sambrijs, bet es spēlēju klavieres un esmu skaņdarbu autors. Rīgā jūs dzirdēsiet šīs jaunās dziesmas. Es esmu ļoti sajūsmināts!
Jūsu koncerts Rīgā notiks Latvijas Radio 1. studijas intīmā gaisotnē, kas šķiet ideāla vieta, kur izbaudīt nedaudz mistisko jūsu skaņas ceļojumu. Vai pievēršat papildu uzmanību konkrētās vietas un brīža noskaņai, publikai un kaut ko maināt savā spēlēšanas manierē?
Atceros, reiz vaicāju savam klavierskolotājam, cik ātri man koncerta laikā jāspēlē konkrēts skaņdarbs, un viņš teica, ka tas tiks noteikts, kad dzirdēšu telpas skanējumu. Teikšu, ka priekšnesumu vienmēr nosaka zāles veids, klavieres un publika. Mēs pielāgojam dziesmu sarakstu šīm īpašībām.
Kas ir labākais saistībā ar klavierēm?
Klavieres ir viens no labākajiem instrumentiem jau tā vienkāršā fakta dēļ, ka tās vienas pašas spēj nosegt bezgalību tembru klāstu, tās var spēlēt gandrīz kā orķestris, var būt solo instruments vai vienkārši var pavadīt citus instrumentus. Grūtības sagādā visas šīs lietas izteikt ar 88 taustiņiem.
Un dzīvē?
Šis jautājums ir pārāk sarežģīts! Dzīve ir dzīve, un tiem, kas spēj saprast tās nozīmi, patiešām ir paveicies. Man dzīve ir skaistuma meklējumi, kas ļauj mums justies labi, būt zinātkāriem, mīlēt un uzdot daudzus jautājumus, no kuriem lielākā daļa ir neatbildēti.
Intervēja mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis
